Sākums

Šeit nekas nenotiek. Šeit nekas netiks vērsts par labu, nekas nojaukts. Nekādas interpretācijas nebūs. Nekāda secinājuma. Tas ir vārdu pavediena vaļīgais gals, un šie vārdi kādreiz bija skaņas. Skaņas, kas kādreiz vijās šur un tur pa visumu, kādā telpas stūrī vai varbūt tikai kādā cilvēka iztēles kaktiņā. Tagad, kad šīs rindas slīd tavām acīm garām, to skaņu enerģija sen jau izplēnējusi, un uz lapas palikusi vien to ēteriskā pēda. Tās visas ir apklusušas. Visas skaņas, un varbūt arī visa tā pasaule un visi tās cilvēki. Iespējams, ka prāts, kas kādreiz uz papīra iezīmēja šo skaņu pēdas, jau sen vairs neelpo. Gluži kā šis pats mirklis — tas, kurā tu lasīji šo teikumu, — ir pagājis, tā arī visi šīs grāmatas mirkļi ir pagājuši. Mirkļi un tēli, kas būtu pazuduši pasaules notikumu drudžainajā dūkoņā, ja tie nebūtu šeit pierakstīti. Tie tika pierakstīti, lai kļūtu par tiltu starp manu pasauli un tavu. Tilts no manas pasaules tajā mirklī, kad es rakstu šos teikumus, uz tavu — tajā mirklī, kad tu apsēdies tos lasīt. No šīs puses es atšķetinu vārdu pavedienu, bet otrā pusē tu savāc vārdus. Tāpat kā bērnībā, kad Maman atšķetināja dziju no vecām drēbēm un mēs paņēmām pavedienu un staigājām ar to riņķī pa māju, lai dzija nesakrātos kaudzē. Varbūt tava paaudze ir dažus gadus jaunāka par to dzijas pasauli, bet iedomājies: reiz, kaut kur pasaulē, bērni tā spēlējās. Tagad es atšķetinu vārdu pavedienu, un tu paņem vārdus un aiznes tos uz savu pasauli, lai tie šeit, manā pasaulē, nesakrātos kaudzē.